Pasaules ekonomika dzīvo cikliski. Straujš parasto aktīvu cenu kāpums liek investoriem, aizmirstot par jauniem virzieniem un perspektīvām izstrādēm, investēt pamatbiznesos un precēs, savukārt krīze piespiež meklēt jaunus ienākumu avotus. Pēc dažiem gadiem viņi atkal ieguldīs tradicionālajās nozarēs.
Pašā šīs tūkstošgades sākumā par jauno ienākumu avotu tika uzskatīts interneta bizness. Uzņēmumi, kas vēl nebija nopelnījuši ne centa, varēja maksāt simtreiz dārgāk par nākotnē plānotajiem gada ieņēmumiem. Rezultātā no simtiem jauno kompāniju veiksmīgas izrādījās vien dažas un tikai pavisam nedaudzas strādāja ar peļņu. Tomēr daži simti šādu kompāniju dibinātāju kļuva par miljonāriem, un lielākā daļa tāpēc, ka pārdeva savus lolojumus, pirms vēl kļuva skaidrs, ka tie nekad nenesīs peļņu.
Desmit gadus vēlāk, kad pasaule atgūstas no kārtējās krīzes, standarta investīcijas atkal šķiet neizdevīgas. Un pasaulē sākas jaundibinājumu bums. Galvenie jauno investīciju virzieni ir IT, biotehnoloģijas, sociālie Līdzekļi tiek piesaistīti jau idejas stadijā, izņēmuma gadījumos – kad produkts jau ir, bet nav ne pārdošanas, ne izpratnes par tirgu. Vērtējums, tāpat kā bija ar interneta burbuli, tiek veikts, balstoties uz peļņas prognozēm tālā nākotnē. Investoriem tiek piedāvātas nelielas akciju paketes par miljoniem dolāru.
Runāt par milzīgo risku, investējot jaunos uzņēmumos, ir banāli, gaidāmo finanšu plūsmu modeļi ir bezjēdzīgi, teorētiski novērtēt pieprasījumu – neiespējami. Lielākajai dalai šādu kompāniju nav nekādu stabilu priekšrocību. Pat ja izdosies radīt pieprasītu produktu, tām nāksies cīnīties ar konkurentiem, kuriem netrūkst resursu, un tas ievērojami samazina izredzes uz peļņu. Jaunie uzņēmumi nav vis dimanti, bet gan rūda. No simts jaundibinājumiem tikai viens vai divi var izrādīties veiksmīgi, un investors, kas ieguldījis pārītī jauno uzņēmumu, tīri statistiski šo naudu jau ir zaudējis. Bet tas nav viss. Pasaulē novērojamas trīs tendences, kas nopietni apdraud jaunos uzņēmumus.
Pirmkārt, patēriņa pieauguma tempi ir būtiski samazinājušies un atsevišķos segmentos pat kļuvuši negatīvi. Attīstīto valstu iedzīvotāji ir noguruši no nevajadzīgu preču un servisu pārpilnības.
Daži faktori (piemēram, DIY pārdošanas apjoma pieaugums) liecina par jaunu modi darīt pašam to, kas jaunajā ekonomikā tiek piedāvāts kā serviss. Savukārt attīstības valstīs patēriņš pieaug, tomēr tas fokusējas galvenokārt uz pamatvajadzībām. Šādas patērētāju gaumes izmaiņas ir pamatīgs trieciens uzņēmumiem, kas orientējas uz B2C (business to consumers). Starp citu, 2000.-2001. gadā vairāk nekā 70% izputējušo interneta biznesu attiecās tieši uz B2C.
Otrkārt, industriālais progress tiecas uz augsto (un dārgo) lietišķo zinātni. Mūsdienās neviens ģēnijs nevar izstrādāt jaunu tehnoloģiju, ja viņa rīcībā nav ievērojamu tehnisko un cilvēkresursu. Lai pie tiem tiktu, ar jaundibinājumu kapitālu ir daudz par maz. Korporācijas, kurām ir resursi, lai vienlaikus strādātu simtos virzienu, var atļauties sekmīgus know-how un jaunu tehnoloģiju radīšanu. Neatkarīgie jaundibinājumi vairumā gadījumu to nevar. Tas liek apšaubīt šo augsto tehnoloģiju biznesu komerciālo (un arī zinātnisko) vērtību.
Intereses pieaugums par jaunajiem uzņēmumiem ir radies laikā, kad vērojama investoru atteikšanās no investīcijām pamata aktīvos. Tas rada lielu naudas spiedienu un izraisa novērtējuma pieaugumu. Atgriežoties pie tradicionālajiem aktīviem, pieprasījums pēc jaundibinājumiem saruks un samazināsies pat veiksmīgu kompāniju novērtējums. Galu galā mums atklāsies tāda pati aina kā gadījumā ar interneta biznesu. Tie, kas paspēs dārgi pārdot, kļūs bagāti. Arī daži investori kļūs slaveni un bagāti, bet daudzi pazaudēs savu naudu un līdz nākamajai krīzei atkal pievērsīsies akcijām, obligācijām un nekustamajam īpašumam.