Vairākās Parīzes ievērojamākajās viesnīcās notiek miljoniem vērti rekonstrukcijas darbi, un dažas pat piedzīvo ekstrēmēts pārvērtības, lai saglabātu savu stilu sāncensībā ar Āzijas skaistulēm. Lūk, jaunpienācējas no Austrumiem: Shangri-La, Mandarin Oriental un Peninsula. Tās ir Āzijas luksusa viesnīcu augstākās virsotnes, kas pilnībā pārveidojušas Parīzes greznā viesmīlības biznesa kādreizējo noslēgto klubu atmosfēru.
Laikā starp Shangri-La Paris atklāšanu 2010. gada septembrī un Peninsula Paris atvēršanu pērn augustā to Parīzes viesnīcu saraksts, kas tika slēgtas sakarā ar kapitālo remontu vai kurās notikuši apjomīgi atjaunošanas darbi, lielā mērā ir arī Parīzes leģendārāko viesnīcu saraksts: Le Bristol, Le Meurice, Four Seasons Georges V, Plaza Athenee, Hotel de Crillon un Hotel Ritz. Pēdējā vēl aizvien notiek rekonstrukcija, kas ilgst jau trīs gadus un izmaksās 300 miljonus dolāru.
Tikai dažus mēnešus pēc atvēršanas Peninsula jau visai ievērojami ir ietekmējusi ceļotāju domas par to, kāda varētu būt Parīzes luksusa viesnīca vai arī – kādai tai vajadzētu būt. Šī viesnīca, kas atrodas Parīzes 16. administratīvajā rajonā, īpaši tiek apbrīnota kā viens no dārgākajiem arhitektūras saglabāšanas piemēriem, kādu pilsēta ir pieredzējusi daudzu gadu laikā. Luāras ielejā darbu atsāka akmeņlauztuves, lai piegādātu Fishtail šīferi viesnīcas jumtam, bet koka paneļus bārā atjaunoja ebenistes (mēbeļu galdnieki – franču val.), kas parasti strādā muzejos. Parīzieši ir sajūsmā par šo 1,3 miljardus dolāru vērto projektu – tas ir visapjomīgākais ieguldījums viesnīcā, kāds jebkad pieredzēts šajā pilsētā. Kā visa šī nauda tika tērēta? «Daudz ļoti diskrētas un noderīgas greznības,» apgalvo viesnīcas vadītājs Nikolā Beljārs.
Peninsula ir rūpīga 1908. gadā atvērtās Belle Epoque celtnes – vecā Hotel Majestic rekonstrukcija (Džordžs Gēršvins, komponējot mūziku filmai Amerikānis Parīzē, tajā uzturējās
vairākas nedēļas). Tika izrakts Majestic pagrabs, lai izveidotu vēl vienu stāvu, kur tagad atrodas spa un izgaismots baseins. Lielākā daļa publisko telpu, tostarp elegantais salons ar ozolkoka paneļiem, kur valsts sekretārs Henrijs Kisindžers parakstīja miera līgumu, kas izbeidza karu Vjetnamā, tika ļoti rūpīgi demontētas, lai pēc rekonstrukcijas atdzimtu jaunā spožumā. Galvenajā vestibilā tagad ir brīnišķīga lustra – čehu stikla meistaru darinātās lapiņas katra atsevišķi ir piestiprināta pie griestiem, atgādinot mirdzošu lapkriti. Plašās telpas centrā atrodas altāris no Butānas, un virs viesnīcas āra terases Klēbera avēnijas pusē uzbūvēts pārsteidzošs stikla un tērauda pārsegs.
Taču īstā greznība atklājas 200 elegantajās, skaņu necaurlaidīgajās augšstāvu istabās. Tās ir Art Deco stilā, ieturētas baložpelēkos toņos ar hromētiem elementiem, iekārtotas ar ērtiem baltiem dīvāniem ar melnu dekoru un baltām orhidejām puķu podos – izsmalcināta atsauce uz Peninsula Āzijas izcelsmi. Taču visiespaidīgākā ir viesnīcas viesiem paredzētā pasaulē labākā elektronika. No apkalpošanas numurā līdz audiovizualizētiem pakalpojumiem istabas un apartamentus var vadīt no planšetdatoriem, kas izveidoti pašas viesnīcas pētniecības un attīstības laboratorijā Honkongā. Tie ir parocīgi mazi brīnumi, kas piedāvā izvēli 11 dažādās valodās, kā arī kontrolē 3D mājas kinoteātrus (brilles pēc pieprasījuma) un piedāvā DVD pēc pieprasījuma. Iebūvētā aparatūra ļauj sazināties ar personālu, neatverot durvis. Vēl viena jauka nianse – elektriskie nagu lakas žāvētāji, kas iebūvēti sienā virs katra tualetes galdiņa.
Jau pirms Peninsula atvēršanas konkurentu vidū valdīja nervoza gaisotne. Piemēram, luksusa viesnīcu kompānijas Dorchester Collection viesnīcas Hotel Plaza Athenee vadība izvēlējās tieši to pašu dienu, 1. augustu, lai pēc gadu ilgušiem sasteigtiem paplašināšanas un rekonstrukcijas darbiem to atkal atvērtu, kaut gan galvenajā ēkā darbs vēl nebija pabeigts un neviens no viesnīcas slavenākajiem restorāniem vēl nebija atvērts.
Privātās sarunās franču hoteļu īpašnieki vīpsnā, ka Āzijas ķēžu viesnīcām nekad neizdosies apgūt to neaprakstāmo gallu šarmu un savoir faire, ko viesi bauda tādās leģendārās Parīzes viesnīcās kā Le Bristol un Le Meurice. Tomēr realitāte ir tāda, ka daudzi apmeklētāji šo pieredzi var arī vairs nemeklēt. Līdzīga priekšnojauta Āzijas viesnīcu straujā iebrukuma sākumā pārņēma daudzus Parīzes viesnīcniekus.
Franču luksusa viesnīcu pieredzes mēraukla ilgu laiku ir bijusi chateau (pils) atdarinājums vai arī gudri izkalkulēta tuvināšanās franču aristokrātiskajam stilam un viesnīcu viesmīlības standartiem, kas ir pieejami ikvienam, kurš to var atļauties. Chateau atdarinājums ne vienmēr ir bijis tikai atdarinājums, piemēram, Hotel de Crillon gadījumā, kur vēl notiek rekonstrukcija, lai šogad to no jauna atvērtu kā viesnīcu Rosewood.
Leģendārais īpašums faktiski aizņem vienu no divām pilīm ar skatu uz Konkordijas laukumu, un to pēc Luija XV pasūtījuma radīja arhitekts žaks Anžs Gabriels. Ēkas celtniecība tika beigta 1758. gadā, un pēc tam, kad 1909. gadā tajā izveidoja viesnīcu, tā bija franču luksusa viesnīcu simbols. Tolaik pirmais globālā tūrisma uzplaukuma vilnis uz Gaismas pilsētu atskaloja nesen bagātībā iedzīvojušos britu un amerikāņu pūļus. Crillon saviem klientiem piedāvāja krāšņu, greznu mājvietu, kurā ir izsmalcinātas mēbeles, mirdzošas kristāla lustras, livrejās tērpti šveicari, tomēr reizēm arī ļaujot atslābt stingrajiem formalitātes rāmjiem.
Taču ar izcilu pagātni vien vairs nepietiek. Atjaunotajā Hotel de Crillon būs divi krāšņi apartamenti, ko veidojis Karls Lāgerfelds no modes nama Chanel, grezns spa un slēgtais peldbaseins – Herkulesa cienīgs veikums gan inženierzinātņu jomā, gan dažādu normatīvu un nolikumu ievērošanā, kas jau izsenis aizsargā Parīzes centru.
Protams, viesnīca Ritz, kuras atvēršana pēc rekonstrukcijas arī plānota 2015. gadā, nedomā ļaut nevienam jaunpienācējam pielikt punktu tās 117 gadu ilgajai valdīšanai Parīzē. «Ritz vienmēr būs un paliks Ritz,» apgalvo tās vadītājs Kristians Bojē. «Mēs esam pēdējā neatkarīgā luksusa viesnīca Parīzē. [1979. gadā Ricu ģimene pārdeva viesnīcu Londonā dzīvojošajam Ēģiptes uzņēmējam Mohamedam Al-Fajedam.] Atmosfēra mūsu viesnīcā ir kā privātā mājā, nevis kā uzņēmuma īpašumā.»
Dizainera Tjerī Depona veidotais greznais interjers nomierinās pastāvīgos apmeklētājus un mudinās arī jauno paaudzi apmeklēt Vandoma laukuma leģendu. Depona nozīmīgākais jaunievedums ir bagātīgāka krāsu gamma rāmo pasteļtoņu vietā. Viesnīcā piedāvāto pakalpojumu klāstā būs arī restorāns ātrija dārzā ar bīdāmu jumtu, bistro Kambonas ielas pusē (pagaidām vēl bez nosaukuma) un klusi stūrīši publiskajās vietās, tostarp āra dārza nišas, ko varēs rezervēt maltītei zaļumos tēte-ā-tēte.
«Mēs veicām tirgus izpēti, lai noskaidrotu, kā mums trūkst. Reizēm tās ir tādas lietas, kas vēlāk šķiet pašas par sevi saprotamas,» stāsta Bojē. «Kāds respondents jautāja, kāpēc guļamistabā atrodas četri pulksterņi, bet neviena nav vannas istabā, kur parasti nav arī pulksteņa uz rokas. Vieta Parīzes centrā pati par sevi ir greznība, tādēļ istaba būs vismaz 40 kvadrātmetru liela, daudzām istabām būs terases, turklāt viesnīcas dārzā būs daudz vairāk klusu stūrīšu.» Bojē piebilst, ka 21. gadsimtā «mums ir jāpiedāvā arī atbilstoša aparatūra, taču tai ir jābūt kvalitatīvai, un labs apgaismojums ir tieši tikpat svarīgs kā liels daudzums moderno tehnoloģiju ierīču, kas telpu var padarīt aukstu un nemājīgu».
Četras citas tā sauktās pils viesnīcas – Plaza Athenee, Le Bristol, Le George V un Le Meurice piedāvāja sev raksturīgo greznību apvienojumā ar Ritz piemītošo novatorisko komfortu un Crillon viesnīcu piedāvāto karalieņu (vai karaļu) dienā (vai naktī) gūto pieredzi. Tā tas turpinājās līdz 2010. gadam, kad šo komfortablo mazo klubiņu ar sešiem dalībniekiem sašūpoja Francijas valdības iniciatīva pārskatīt viesnīcām piešķiramo zvaigžņu reitinga sistēmu, pievienojot Palace Hotel arī piecu zvaigžņu vērtējumu (iepriekš augstākais vērtējums bija četras zvaigznes) un līdz ar to panākot Francijas atbilstību starptautiskajiem viesnīcu vērtēšanas standartiem. Par spīti gallu valdības labajiem nodomiem, jaunās vērtēšanas sistēmas rezultāti nepatīkami pārsteidza visu Parīzi, jo amerikāņiem piederošajai viesnīcu ķēdei Park Hyatt Paris tika piešķirtas piecas zvaigznes, savukārt viesnīcas Ritz, Four Seasons George V un Hotel de Crillon ieguva zemāku novērtējumu. Šis sākotnēji ārpus izredzēto loka atstātais trio vēlāk gan tika tajā iekļauts atpakaļ (tāpat kā kompānijas Raffies viesnīca Le Royal Monceau), taču pirmais juceklīgais mēģinājums klasificēt franču greznību, šķiet, radīja neskaidrības priekšstatā par pašu tās jēdzienu. Vai ātrs interneta pieslēgums ir tikpat svarīgs kā istabenes priekšautos, kas pakniksē, sveicinot viesnīcas gaitenī sastaptos klientus? Kādam jābūt līdzsvaram starp formalitāti un familiaritāti Palace Hotel kontekstā, un kā franču greznība var vēl aizvien būt franču greznība, ja neviena no sešām pils viesnīcām vairs nav vietējais īpašums?
Austrumiem satiekoties ar Rietumiem Parīzes pārbūvēto viesnīcu ainavā, gan seno franču viesmīlības tradīciju pārstāvji, gan jaunie Āzijas sāncenši viesu uzņemšanas kultūras pamatā izvirza nevainojamu, bet personisku apkalpošanas kultu. «Mēs vēlamies, lai cilvēki, uzturoties pie mums, gūtu dažādas emocijas,» saka Beljārs no Peninsula. «Mūsu prioritāte ir personīga attieksme pret katru klientu, un neuzspēlēta laipnība nekad nešķiet uzmācīga.» Savukārt Bojē no Ritz apgalvo: «Īsta greznība nav uzbāzīga, un tādējādi tā ir pārāk nenoteikta, lai to kaut kādā veidā izmērītu. To nevienam nav izdevies izdarīt, lai kā censtos, tāpēc viesnīcā Ritz greznība vienmēr nozīmēs atrašanos pašā Parīzes centrā un labas, neuzspēlētas manieres.»
Šīs gallu paustās patiesības nerada šaubas, taču Āzijas viesnīcu ķēdes ir ne tikai ieguvušas dažas visskaistākās vietas Parīzē Shangri-La Paris atrodas krāšņā, 1896. gadā no kaļķakmens būvētā savrupmājā ar skatu uz Sēnu, savukārt Mandarin Oriental Paris ir pavisam netālu no Ritz. Āzijas pārstāvji piedāvā arī jaunu skatījumu uz starptautisko ceļotāju vēlmēm. Agrāk noslēgtā Parīzes grezno viesnīcu pasaule ar nelielu novēlošanos ir parādījusies uz 21. gadsimta globālā tūrisma skatuves. Tā solās būt lieliska pieredze Gaismas pilsētas apmeklētājiem.
Apartamentu partitūra
Saistībā ar Hotel Plaza Athenee, kas atkal ir atvērta pēc ilgas rekonstrukcijas, jāpatur prātā skaitlis 61- tie ir apartamenti, pa kuru logiem paveras skats uz Eifeļa torni. 361. apartaments, kurā atrodas neliels flīģelis, ir piesātinātos rozā un tumši pelēkos toņos; ainavas baudīšanai šī ir vislabākā vieta visā ēkā. Arhitektūras piemineklis ir precīzi ierāmēts taisnstūrveida logā, un glezno ainavu izceļ loga rāmis retro stilā. Nav brīnums, ka šis ir vispieprasītākais apartaments viesnīcā. Viesnīcas rekonstrukcijas laikā tika izveidotas vēl divas istabas ar lielisku, kaut arī nedaudz apcirptu skatu uz slaveno torni – 461. un 561.
Otrs piedāvājums – Art Deco stilā izveidotais 750. numurs, komfortabls apartaments viesnīcas augšstāvā ar divām guļamistabām un terasi, no kuras var redzēt Eifeļa kunga projektēto arhitektūras pieminekli, sākot no tā vidusdaļas. Pagriezieties par 180 grādiem, un skatienam paveras Amerikāņu baznīcas tornis un Monmartra. Franči teiktu: pas mal (nav slikti).