Burbuļi, to atmaskošana

Ziepju burbuļi, dzirkstoši burbulīši šampanieša glāzē – ne par tiem šoreiz būs stāsts. Stāsts būs par to, kā izmantot ekonomikas burbulus savā labā, lai padarītu sevi slavenu.

Divdesmit astoņus gadus vecais laikraksta Mor­ning Chronicle redaktora vietnieka palīgs Čārlzs Makejs ne reizi vien iedomājās par haltūru – kādas grāmatas uzrakstīša­nu no darba brīvajā laikā, lai piepelnītos. Taču viņš ne­varēja izdomāt tēmu. Ma­kejs jau kopš jaunības sace­rēja un publicēja dzejolīšus, taču ienākumus tie nede­va, bet necilais avīžnieks ilgojās gan pēc slavas, gan turības. Tad kādā lietainā Londonas vakarā viņam radās gaiša doma – pārlasot pavaldonības vēsturi, viņš pēk­šņi saprata, ka labi zināmo sižetu par Lo sistē­mu var pasniegt pavisam citā gaismā, nekā bija pieņemts līdz šim, pārceļot akcentu no ļaunda­ra skota uz dumjo un lētticīgo pūli, kas viņam noticēja. Makejs jau gara acīm redzēja visus Ei­ropas pēdējo gadsimtu notikumus, kas parādī­ti kā masu neprāta vēsture, un grāmatas skaļais nosaukums radās pats no sevis – Visvairāk iz­platītie pūļa maldi un neprāts. Tas bija lielisks reklāmas gājiens! Grāmata iznāca 1841. gadā un padarīja autoru slavenu, kaut gan ne uzreiz. Simts gadu pēc savas nāves ne visai veiksmīgaisžurnālists un maznozīmīgais dzejdaris, kas sa­rakstījis dažus retoriskus dzejolīšus, nostājās lī­dzās Ādamam Smitam, Tomasam Maltusam un Džonam Meinardam Keinsam un tika uzskatīts par veiksmīgu ekonomistu, bet viņa grāmata – par politekonomijas klasiku.

VISIEVĒROJAMĀKAIS SIŽETS, KURU Makejs cēla gaismā un izglāba no aizmirstības, iekļaujot to grāmatā, bija tulpju mānija Holandē 1636.-.1637. gadā. Viss sākās ar Ozjē Hislenu de Bisbeku, Svētās Romas impera­tora sūtni Suleimana Lieliskā galmā Stambulā. Viņš bija kaislīgs retumu kolekcionārs un kopā ar citiem artefaktiem no Turcijas izveda tulpju sīpolus (šīs puķes tolaik Eiropā nebija pazīstamas), ko uzdāvināja savam draugam Karolam Klūzijam, imperatora dārzniekam Vīnē. Dārznieks vēlāk pārcēlās uz Holandes pilsētu Leideni, kur nodibināja botānisko dārzu un sāka audzēt tulpes. Tolaik, 17. gadsim­ta sākumā, pēc Ho­landes vēsturnieka Gērta Maka vārdiem, Nīderlande «strauji attīstījās, kļūstot par Eiropas balto vārnu». Britu pētnieks Dž. L. Praiss pat salīdzi­nāja to ārzemnie­ku stāstīto, kas ap­meklējuši šo jauno republiku, ar jauno eiropiešu iespaidiem, pirmoreiz ieraugot Ameriku. «Dažās lie­tās republika bija tra­dicionāla, bet eko­nomisko un sociālo struktūru attīstībā Nīderlande pārspēja pārējo Eiropu. Tas bija mazs, savu laiku apsteidzis kapitālisma priekš­postenis Eiropā, kas lielākoties vēl kavējās vi­duslaikos. Visa Eiropa bija pārsteigta par to, kas tik īsā laikā bija noticis šajā nelielajā jaunajā valstī.»

No kompānijām, kas sūtīja kuģus uz Aus­trumindiju, 1601. gadā izveidojās Austrumindi­jas kompāniju apvienība (AKA) – «pasaulē pir­mais daudznacionālais koncerns». 1621. gadā tika izveidota Rietumindijas kompānija (RIK). Ieņēmumi no viena brauciena sasniedza 400 procentu. Kā raksta Maks, «Nīderlandes tirdz­niecības pilsētās tajā laikā viss griezās ap naudu, un, kā novēroja daudzie ārvalstu viesi, viss bija pakļauts tai, pat daži morāles jautājumi. Šeit valdīja avantūras gars, bet varbūt pat eiforija. [..] Faktiski visi Nīderlandes sabiedrības slāņi baudīja šo panākumu augļus un ar tiem saistī­to labklājību. AKA un RIK akcionāru sarakstos bija tūkstbšiem vārdu: birģermeistari un tirgo­tāji, mācītāji, skolotāji un pat kalpi. Amsterda­ma kļuva par Eiropas finanšu centru ar tādiem jaunumiem kā avīzes, teicami izveidota tirdz­niecības birža un pilsētas maiņas banka, patei­coties kurai starptautiskā naudas maiņa bija radikāli modernizēta – jebkuru valūtu šeit va­rēja apmainīt pret ser­tifikātiem ar fiksētu vērtību».

Nav nekāds brīnums, ka Nīderlandes vidusšķira, kas pirmo reizi cilvēces vēsturē salīdzinoši bija ļoti liela un ieņēma stabilas pozīcijas valstī, gana daudz līdzekļu investēja komfortā un aizrāvās ar prestižām lietām. Glezniecības uzplaukums Holandē 16. gs. beigās un 17. gs. sākumā ir tieši saistīts ar šo fenomenu. Gleznotāju turība skaidrojama ar daudzajiem pasūtītājiem, kuri par gleznām bija gatavi dāsni samaksāt – gan par pašu un tuvāko portretiem, gan arī par vairāk abstraktiem audekliem.

Jāatgādina, ka runa ir par 17. gadsimta sākumu – tiem laikiem, kad materiālā pasaule bija ļoti trūcīga un katra lieta tika augstu vērtēta. Jebkuru auduma gabaliņu izgatavoja ar rokām un tāpēc ilgi; pat pārtikas sāls līdz 19. gs. beigām skaitījās dārgs produkts, jo prasīja darbietilpīgas tehnoloģijas. Vēl augstāk tika vērtēta jebkura eksotika, un tulpes tajā laikā tādas bija. Bez tā, ka tās bija agrāk nezināmas spilgtas puķes, daudziem augiem bija arī neparasta krāsojuma ziedpumpuri – ar svītrām vai daudzkrāsainiem rakstiem. Šo augsti vērtēto eksemplāru īpatnības skaidrojamas ar bojājumiem, ko izraisīja specifisks vīruss, kas tālāk tika nodots tikai caur sīpoliem. Šāda sīpola izaudzēšanai vajadzēja septiņus un pat vairāk gadus.

Tulpes bija eksotika un novitāte, bet šīs īpašās šķirnes – sevišķi iekārojams retums. Tulpju sīpoli vienmēr bija deficīts – pieprasījums stabili pārsniedza piedāvājumu. Ātri vien tā laika Holandes sabiedrībā tulpes – precīzāk, to sīpoli – kļuva par dārgu un iekārojamu lietu, kuru ļaudis noteikti gribēja iegūt savā īpašumā. Apmēram 1634.-1635. gadā sākās tas, ko vēlāk nodēvēja par tulpju māniju. 1623. gadā retās šķirnes Semper Augustus sīpola cena bija tūkstoš florīnu, bet 1634.-1636. gadā tas jau maksāja līdz 4600 florīnu (tikpat, cik pieci hektāri zemes). Admiral de Maan sīpola cena no 15 florīniem divu gadu laikā pieauga līdz 175 florīniem, Centen – no 40 līdz 350, bet Admiral Lieftin šķirnes sīpola cena sasniedza 4400 florīnu.

Rekords bija 100 000 florīnu, kas tika samak­sāti par 40 tulpju sīpoliem. Tolaik cūka maksā­ja 30, govs – 100 florīnu, amatnieka peļņa gadā bija vidēji 300 florīnu. Roterdamā, Leidenē un citās pilsētās krodziņos sanāca improvizētas tulpju biržas, ko nosauca par kolēģijām.

‘Šāds cenu pieaugums skaidrojama ar to, ka sāka darboties pasaulei agrāk nezināmi finanšu instrumenti. Tieši Nīderlandes biržās pašā tulpju mānijas kulminācijā radās un tika apro­bēti fjūčersu līgumi un prakse pārdot bez segu­ma (short selling). Agrāk sīpolu tirdzniecība no­tika no maija, kad tos izraka, līdz oktobrim, kad tulpes stādīja. Tulpes uzziedēja nākamajā pa­

vasarī, bet pieprasījums pēc tām bija visu gadu. Šī iemesla dēļ 1635. gada beigās par lielu daļu no 1636. gada ražas tika noslēgti fjūčersu līgumi. No­tārs apstiprināja tulpju tirgotā­ja saistības nopirkt no fermera vai starpnieka noteiktu dau­dzumu sīpolu. Pēc tam sākās spekulēšana ar līgumiem, kas skaitījās līdzīgi vērtspapīriem. Vēsturnieks situāciju ir aprakstījis šādi: «Muižnieks nopērk tulpes no skursteņslauķa par 2000 florīnu un tūlīt pat tās pārdod zemniekam, turklāt ne muižniekam, ne skurstery­slauķim, ne zemniekam nav tulpju sīpolu, kā arī viryi netai­sās tos iegūt. Un tā tiek pirkts, pārdots un solīts vairāk tulp­ju, nekā tās Holandē vispār var izaudzēt.»

Taču lietas būtība ir tā, ka reālais sīpolu skaits nepalie­linājās, kā arī nebija precīzi
zināms, kāda būs to raža nā­kamajā gadā, bet šie nosacī­tie tulpju sīpoli dažbrīd tika pirkti un pārdoti vismaz des­mit reižu dienā, katru reizi arvien dārgāk. Tulpju bir­žās iesaistoties arvien lielā­kam skaitam spēlmaņu, sīpo­lu cenas svārstījās uz vienu un otru pusi ātrāk, nekā pazemi­nājās vai palielinājās reālais pieprasījums. 1636. gada bei­gās tulpju audzētāji un pilsē­tu maģistri beidzot aptvēra, ka tirdzniecība galvenokārt notiek ar tulpēm, kas pastāv tikai uz papīra. Viņi ieteica 1637. gadā sa­mazināt pirkumus. 1637. gada 3. februārī tulpju mānija Holandē beidzās. Izsole tajā dienā sākās ar nedārgās šķirnes White Crown sīpolu pārdo­šanu par cenu 1250 guldeņu. Tā kā pir­cēju, kas vēlētos tos iegādāties, vispār nebija, tulpju biržas arī uzreiz beidza pastāvēt. Sīpo­lu cenas samazinājās apmēram simt reižu, un daudzi saplēsa līgumus par 1637. gada sezonas ziedu iegādi. Daži izplatītāji mēģināja glābt si­tuāciju, noorganizējot publikai viltus izsoles, bet tās neko nemainīja. Tā laika Nīderlande bija vienīgā demokrā­tija Eiropā šā vārda mūslaiku nozīmē, un izeja no situācijas arī tika meklēta demokrātiski. Lie­lāko tulpju audzētāju un sīpolu tirgotāju pār­stāvji 24. februārī sapulcējās Amsterdamā uz ārkārtas apspriedi. Savstarpējās diskusijās un pēc tam pārrunās ar valdību (tā principiāli cen­tās turēties tālāk no šīs problēmas, neuzspie­žot savu gribu) tika panākts konsenss. Visus noslēgtos fiūčersu līgumus par tulpēm varē­ja uzskatīt par izpildītiem, kad pircējs samak­sās 10% no to vērtības. Līdz 1636. gada novem­brim noslēgtie līgumi skaitījās spēkā esoši, bet tos darījumus, kas noslēgti vēlāk, pircējam bija tiesības vienpusēji anulēt, samaksājot 10% at­kāpšanās naudu. Runājot mūsdienu valodā, varas iestādes tādējādi fiūčersus pārvērta opci­jās. Neapmierinātie mēģināja tiesāties, bet tie­sas pieņēma lēmumus, kuros tulpju līgumi tika atzīti tikai par dalības apliecinājumu azartspēlē, tāpēc nekādas pretenzijas netika apmierinātas.

No šīs it kā parastās vēstures Čārlzs Makejs radīja veselu teoriju, kam bija ilgstoši panāku­mi gandrīz divsimt nākamo gadu garumā; tā viņš paglāba savu vārdu no aizmirstības. Viņa spalva  tulpju māniju attēloja kā spilgtu piemēru cilvēku alkatībai un masu psihozei. Viņš nežē­loja krāsas, aprakstot šo neprātu, kas bija pār­ņēmis veselu valsti. Pēc Makeja teiktā, gandrīz visi Nīderlandes iedzīvotāji, pametot novār­tā savu ierasto nodarbošanos, nodevās speku­lācijām ar tulpēm. Viņi pārdeva mājas, zemes gabalus un kustamo īpašumu, lai tikai nopirk­tu vairāk tulpju līgumu, un pēc tam izputēja. Nī­derlande nonāca dziļā ekonomiskā krīzē, pir­mās vietas laurus tirdzniecības jomā atstājot angļiem. Desmitiem tūkstošu cilvēku dažās dienās kļuva nabagi, valsti pārņēma pašnāvī­bu vilnis.

Savus moralizējošos vēstījumus Makejs at­dzīvināja ar dažādiem anekdotiskiem gadījumiem. Piemēram, jūrnieks, ieejot veikalā, kur par kādu pakalpojumu uzcienāts ar siļķi, no plaukta atklāti paņēmis tulpju sīpolu, uzska­tot to par parastu sīpolu, un apēdis kā uzko­du. Tirgotājs ilgi vicinājis dūres un lādējies: «Tavas pusdienas maksāja tik, cik kuģa apkal­pes pārtika veselam gadam! Šis sīpols cenas ziņā ir līdzvērtīgs Orānas prinča un zemes pārvaldnieka dzīrēm, kopā ņemot!» Citā ga­dījumā ceļojošs anglis, apmeklējot siltumnī­cu un veicot botāniskus pētījumus, pacēlis no zemes sīpolu un sagriezis daudzos gabahņos, lai izpētu tā struktūru. Kāds viņam bija pār­steigums, kad viņu noķēra un ieslodzīja cietu­mā par sveša īpašuma bojāšanu; sīpola cena bija 4000 florīnu!

Makejs nosodīja arī vienkāršo ļaužu iesais­tīšanos šajās spekulācijās – kalpones, sulai­ņi, skursteņslauķi aizrāvās ar komerciju līdz ar ievērojamiem pilsētniekiem un tirgotājiem. Viņš ar puritāniskām šausmām kā nepieļaujamu izšķērdību aprakstīja arī iedzeršanu krodzi­ņos pēc veiksmīgi noslēgtiem darījumiem.

Līdzīgā garā Čārlzs Makejs iepa­zīstināja ar diviem vēsturiski kla­siskiem ekonomikas burbuļiem – Džona Lo sistēmu Francijā un Dienvidjūru kompāniju Lielbritāni­jā. Pēc Luija XIV nāves karaliste bija nonāku­si izmisumā. Bezgalīgie kari, kuros bija iesais­tījies monarhs, bija atstājuši divus miljardus livru lielu valsts parādu – valsts desmit gadu ienākumus. Valsts kase bija tukša. Reģents Or­leānas Filips izšķīrās par galējiem līdzekļiem, satuvinoties ar skotu Džonu Lo, kāršu spēlma­ni un duelantu, taču arī drosmīgu ekonomis­ku ideju autoru, ko viņš bija izklāstījis grāmatās un visas pasaules varenajiem iesniegtās petī­cijās. Ap 1715. gadu viņš jau desmit gadus bija sludinājis, ka ir nepieciešams lēts un pieejams kredīts, papīra nauda (metāla monētas Lo uz­skatīja par ļaunumu), kā arī jānodibina valsts banka, kas nodrošinātu šādu politiku. Ar tādiem pasākumiem Lo cerēja atdzīvināt ekonomiku, pirmām kārtām jau tirdzniecību. Viņš apgalvoja, ka ekonomiskā uzplaukuma atslēga ir naudas pārpil­nība valstī. Kaut kādā mērā Lo var uzskatīt par Dž. M. Keinsa priekšteci. Tiek uzskatīts, ka viņš pirmais noformu­lēja tādus jēdzie­nus kā īstas nau­das doktrīna (real bills doctrine) un cenu teorija uz nepietiekamības pamata (scarity theory ofvalue).

Lo kļuva par reģenta pilnvaroto padomnieku un viņa pilnvarnieku finan­šu krīzes atrisināšanā. Pirmo reizi pasaules vēsturē visa vara pilnībā bija nodota ekonomis­tam-teorētiķim, kurš aizrāvās ar neortodoksā­lām idejām. Iegūstot carte blanche, Lo sajūsmā iekliedzās, salīdzinot absolūtisma Franciju ar savu dzimteni: «Tā ir laimīga zeme, kur kādu pasākumu var apspriest, atrisināt un izpildīt 24 stundās, nevis 24 gados kā Anglijā.» 1716. gadā Parīzē tika nodibināta Vispārējā banka ar Dž. Lo vadībā. Tā sāka izlaist banknotes, ko varēja brīvi apmainīt pret metāla naudu. Tām bija lieli panākumi – banknotes pat tika mainītas pret zeltu. Trīs ceturtdaļas bankas ka­pitāla bija valsts saistības, un tā pildīja centrā­lās bankas funkcijas. Nākamajā gadā Lo izvei­doja akcionāru kompāniju, zināmū kā Misisipi. Tās mērķis bija Luiziānas bagātību ekspluatāci­ja. Statūtkapitāls bija noteikts 100 miljonu ap­mērā – 200 000 akciju pa 500 livru katra. Ak­cijas izplatīt palīdzēja skaļa reklāma, zemes ap Jaunorleānu attēlojot kā Eldorado. Papildus kompānija ieguva monopolu uz tabaku, nodok­ļu atpirkumu iekasēšanu un monētu kalšanu. Pēc tam tā tika apvienota ar Vispārējo banku, kļūstot par Karalisko banku, bet Džonu Lo vēl iecēla par karalistes galveno kontrolieri (finan­šu ministru).

Akciju izlaišana izraisīja grandiozu ažiotā­žu, cena par akciju no 500 pieauga līdz 10 000, bet vēlāk līdz 20 000 livru. Spekulanti no visas Eiropas aumaļām plūda uz Parīzi. Lai nodrošinātu naudu akciju pirkšanai, Lo sāka nekontro­lējamu emisiju, drukājot banknotes bez monē­tu seguma un pat nenodrošinot ar kompānijas varbūtējo peļņu. Tirgus spēlmaņi kļuva nemie­rīgi un sāka izmantot papīra naudu dārgme­tālu iegādei. Banka savas saistības nevarēja izpildīt, un burbulis pārsprāga. Sākumā papī­ra nauda kļuva četras reizes lētāka, bet 1720. gada novembrī vispār tika izņemta no apgro­zības. Lo māju ielenca izputinātie akcionāri, bet viņš pats, ģērbies sieviešu drēbēs, aizbēga uz ārzemēm, būdams pavisam nabags. Fran­cijā palika izputinātie spekulanti un vienkār­šie cilvēki, kas bija nolēmuši ieguldīt kompā­nijas vērtspapīros, krasi samazinājās valsts parāds (valdības parādsaistības sadega kopā ar banknotēm), palielinājās bagātību mobi­litāte, ātri pārejot no rokas rokā, parādījās jauna uzņēmēju šķira, atdzīvojās tirdzniecība. Vienlaikus francūžiem uz ilgu laiku nostipri­nājās neuzticība papīra naudai.

Bet Makejs attēloja Dž. Lo, «blēža un pra­vieša krustojumu», kā par viņu izteicās Kār­lis Markss, kā divreiz lielāku krāpnieku, sa­režģīto politekonomisko kolīziju, kas zināma kā Lo sistēma, atainojot amizantu un morā­li pamācošu anekdošu krājumā, kurām jāuz­sver pūļa muļķība satraucošas varbūtības dēļ gūt ātru peļņu. Viņš padarīja nemirstīgu kādu kuprīti, kurš it kā kļuvis bagāts, jo tirgus lau­kumā piedāvājis spekulantiem savu kupri rak­stāmgalda vietā. Cita anekdote, kas arī kļuvusi par klasiku, vēsta par kādu dāmu, kura veltī­gi centusies izlauzties pie Lo un, lai pievērstu sev uzmanību, likusi kučierim apgāzt karieti, kad netālu parādījās viltīgais skots. Viņš, bū­dams īsts džentlmenis, steidzies dāmai palīgā. Turklāt Makejs ar mierīgu sirdi mainīja fak­tus un vārdus: viņš sodīja ar nāvi Lo pretinie­ku baņķieri Samuelu Bernāru, kurš patiesībā mierīgi nomira 88 gadu vecumā, bet Grigori­jam Potjomkinam piedēvēja ledus mājas uz­celšanu Pēterburgā, sajaucot to ar Potjomkina sādžām. Par neprāta un tikumu zaudēšanas simbolu Makejam kļuva atgadījums ar jauno grāfu de Ornu, kas esot nogalinājis brokeri Misisipi akciju dēļ, tā sakot, dižciltīgais aris­tokrāts krita tik zemu, ļaujoties apkaunojošai tieksmei gūt vieglu peļņu.

Tajā pašā 1720. gadā (līdzīga sakritība ve­dina uz pārdomām par burbuļu nosacītību) Anglijā izputēja Dienvidjūru kompānija, izrai­sot apmēram ar tādu pašu efektu – politisku un ekonomisku. Galvenā atšķirība bija tā, ka Londonas stāstā kompānija tika dibināta kā jau esošās Anglijas Bankas pretsvars, bet visā pārējā šie burbuļi bija līdzīgi.

Makeja grāmata varbūt tiktu aizmirsta, ja vien nepie­nāktu 20. gadsimts ar savām ne tikai politiskajām, bet arī finansiālajām problēmām. Pirmā bija Lielā depresija. Pasaulē pēc klasiskās 19. gadsimta neierobežotās brī­vības (laissez-faire) uzvaru guva citas tenden­ces – no boļševisma līdz keinsismam. Tirgus spēku brīvā spēle kļuva aizdomīga. Britu vēsturnieks Pols Džonsons rakstīja: «Biržu lie­lās krīzes ar to krāšņajām izrādēm līdzīgiem veiksmes pavērsieniem un cilvēku drāmām atdzīvina ekonomikas vēstures sauso matē­riju. Taču tās neatklāj līdzīgu notikumu cēlo­ņus un sekas; tieši otrādi – tās tikai vēl vairāk pārspīlē mītus, kas ir spēcīgi elementi ekono­miskas interpretācijā. [..] Tradicionālie skaid­rojumi zināmā mērā ir moralizējoši: aplama alkatība – pelnīta atmaksa. Viņa interpretē­jums var būt kā jauka pasaka, bet neizskaidro, kas notiek patiesībā, nerunājot nemaz par to, kāpēc tā notiek.»

Tāpat kā Kārlis Markss, arī Čārlzs Makejs uzminēja, kas būs pieprasīts nākamajā gad­simtā, proti, moralizēšana, sevišķi ekonomis­ku parādību aprakstīšanā. Lai cik dīvaini tas būtu, pat daudziem biznesa smagsvariem, aizejot pelnītā atpūtā, patika pamācīt jaunos biznesmeņus, atsaucoties uz Makeja grāma­tu. Piemēram, biržas spekulants miljonārs Bernards Baruhs, slavenā Baruha plāna au­tors, uzrakstīja tai ievadvārdus. Arī Ameri­kā populārajam ekonomistam un sociologam Torsteinam Veblenam, kurš izvirzīja bezdar­bīgās šķiras teoriju un uzskatīja, ka tirgus ap­stākļos patērētāji tiek pakļauti sabiedriskajam un psiholoģiskajam spiedienam, kas piespiež viņus pieņemt nepārdomātus lēmumus, par daudz ko jāpateicas Makejam. Džons Ke­nets Gelbreits, kurš neticēja brīvai konkuren­cei, piesauca Makeju pēc ikkatras biržas krīzes, kuru viņa 98 gadu ilgajā mūžā nebija maz. Daži mūsdiēnu žurnālisti, kas raksta par eko­nomiku, piemēram, amerikāņi Endrū Tobiass un Maikls Lūiss, arī uzskata Makeju par au­toritāti. Viņa domas 150 gadu garumā visumā tika pieņemtas bez iebildumiem, kā neapstrī­dama patiesība, un tā pati tulpju mānija kļuva par piemēru masu ārprātam, kas spēj izputnāt veselu valsti.

Taču pēdējos gados, izpētot arhīvu doku­mentus, tulpju mānijas fenomens ir kļuvis par vēsturnieku-ekonomistu pastiprinātas inte­reses objektu. Izrādījās, ka pēdējos 200 gados īstais neprāts ir bijis pieņemt Makeja apgal­vojumus kā patiesību un noticēt tiem. Enns Koldgārs un Peters Garbers savās grāmatās pierādīja, ka spekulācijās ar tulpju sīpoliem iesaistījās tikai neliela daļa iedzīvotāju un ka Makeja stāstu pamatā ir vien pāris atmaskojo­šu pamfletu, ko uzrakstījuši sludinātāji. Skar­bajiem kalvinistiem nebija pa prātam cilvē­ku nodošanās izšķērdībai un greznībai, tāpēc viņi atmaskoja samaitātos tikumus. Makejs iz­mantoja arī atklātu plaģiātu, vārdu pa vārdam no vecām grāmatām pārrakstot pasakas, kas lielākoties bija klaji izdomājumi vai nepār­baudītas tenkas, turklāt pierakstītas daudzus gadus pēc notikumiem. Piemēram, stāsts par jūrnieku, kas apēda tulpes sīpolu, a priori ne­bija iespējams, ņemot vērā, ka to vienkārši nevar sajaukt ar parastu sīpolu sīvuma un krasi atšķirīgās garšas dēļ.

Spriežot pēc dokumentiem, spekulatīva­jā spēlē ap tulpēm bija iesaistīti gandrīz tikai profesionāli tirgotāji un amatnieki ar aug­stiem ienākumiem. Neizdevās arī atrast ne­vienu turīgu ģimeni, kas 1637. gadā būtu iz­putējusi tieši tāpēc, ka iesaistījusies trakajā skrējienā pēc tulp­ju sīpoliem. Garbers tulpju māniju pat no­sauca par «bezmēr­ķīgu ziemas spēli, ar kuru salonos aizrā­vās mēra pārbiedētie cilvēki (Nīderlandē 1634. un 1635. gadā plosījās mēra epidē­mija), mēģinot iedzī­voties uz ātri mainīgā tulpju tirgus rēķina».

Turklāt šī aizraušanās sakrita ar karadar­bības apturēšanu Trīsdesmitgadu kara laikā, kad iedzīvotājiem paplašinājās iespējas pērc un pārdod jomā. Pēc mēra samazinājās darba­roku skaits un vienlaikus manāmi palielinjās algas. Vēsturiski salīdzināmā analīze pa­rādīja, ka tulpju sīpolu augstā cena nav nekas neparasts. Tāda pati situācija bija 19. gs sāku­mā ar hiacintēm, kas bija tikko nākušas modē. Pat 20. gadsimta beigās dažu retu šķirņu sīpo­li tika pārdoti izsolēs par desmitiem tūkstošu dolāru. Jāatceras, ka 1636. un 1637. gadā runa bija tieši par unikālām šķirnēm, līdz ar to ne­bija burbuļa pirmās pazīmes – sevišķi augsta cena ikdienas precei.

Tulpju mānijas patiesā vēsture, tāpat kā jebkura burbuļa (kaut gan Koldgars un Gar­bers noliedz iespēju tai piemērot šādu ap­zīmējumu), bija daudz garlaicīgāka, nekā to aprakstīja Makejs, bet vienlaikus arī daudz racionālāka. Ekonomisti, tā sauktā efektīvā tirgus piekritēji, pierādīja, ka šīs spēles dalīb­nieku darbības bija augstākā mērā saprātīgas, jo viņi reaģēja uz vismazākajām izmaiņām konjunktūrā – gan politiskajā, gan finanšu un sociokultūras. Tas arī izskaidro cenu strau­jo kāpumu un kritumu. Tikko valdība ieviesa piespiedu opcijas, tulpju cena krasi mainījās. īsāk sakot, Nīderlandē noteikta slāņa cilvēkiem radās lieka nauda, un viņi nolēmu daļu investēt jaunmodīgā un ļoti riskantā (tāds ir katrs jaunums) hobijā – tulpēs, kuras pēc šā buma nekur neizgaisa un joprojām ir viens no valsts simboliem.

Runājot par Lo sistēmu un Dienvidjūru kompāniju – tie patiešām izrādījās burbuļi, bet mūsdienu ekonomikas zinātne attiecī­bā uz tiem vairs neaizraujas ar moralizēšanu. Ir ļoti daudz izskaidrojumu, kāpēc tie radās, sākot jau ar lielā muļķa teoriju, bet, kā teica Gelbreits: «Labums no depresijas ir tāds, ka tā izgaismo lietas, ko finanšu revidenti nevar atklāt.» Šādi burbuļi atklāj vājās vietas nacio­nālajā ekonomikā, tādā veidā to atveseļojot. Vairākums ekonomistu uzskata, ka no tiem iz­sargāties nevar. Ja kāds burbulis sākas, nav jā­krīt panikā, jo jebkuri ārkārtēji pasākumi var izraisīt finanšu krīzi. Ir jāļauj tiem mierīgi pārplīst un turpmāk situācija jāregulē ar mo­netāriem un fiskāliem pasākumiem. Turklāt tie motivē veikt labojumus likumdošanā, pie­spiežot deputātus operatīvi reaģēt uz izmai­ņām saimnieciskajā dzīvē. Tieši tādā veidā varējām tikt galā ar interneta un nekustamā īpašuma burbuļiem. Protams, ir jāspēj atšķirt piramīdas un citas MMM līdzīgās afēras no īstiem ekonomikas burbuļiem.

Taču Makeja grāmata parādīja ko citu – mīta spēku mūsdienu sa­biedrībā un tā izmantošanas po­tenciālu. Viņa radītajai leģen­dai bija ilgs mūžs un ļoti daudz atbalsu. Aleksandrs Dimā tēvs uzrakstīja ro­mānu Melnā tulpe, bet viņa laikā populārais gleznotājs Ž. L. Žeroms radīja gleznu Tulpju neprāts. 17. gadsimta Holandes mākslinieki – tulpju mānijas laikabiedri (ieskaitot Brēgelu Jaunāko un H. G. Potu) savos audeklos šaus­tīja grēcīgu iedzīvošanās kāri un morāles pa­grimumu, kas, pēc viņu domām, bija saistīts ar nekam nederīgiem sīpoliem, bet pēc Make­ja pirmajā plānā izvirzījās tieši neprātīga uz­vedība. Pat 2010. gadā antikapitālistiskais re­žisors Olivers Stouns savā filmā par Volstrītas neprātu atcerējās par tulpju māniju. Bez at­saucēm par to neiztiek gandrīz nevienā rak­stā, kas veltīts tulpēm.

Patiesais neprāts beidzās ar diža ekono­mista statusa pierakstīšanu otršķirīgam dzejniekam un neievērojamam žurnālistam­kompilatoram, bet viņa grāmatai tika piedē­vēts neesošs dziļums. Dažādu spekulāciju atmaskotājs Makejs parādīja sevi kā lielu meistaru lētas preces pārdošanā par trīsreiz lielāku cenu. Dzīve ne reizi vien ir pasmēju­sies par viņa sludināto patiesību neatbilstību īstenībai. Atmaskojot dažādas aizraušanās, viņš pats, būdams precēts vīrs, aizrāvās ar savu kalponi, kas dzemdēja viņam meitu. Sapņojot par slavu literatūrā, viņš kļuva par liecinieku tam, ka popularitāti šajā jomā ieguva nevis viņš, bet gan paša ārlaulības meita. Viņa kļuva par populāru romānu rakstnieci un, gluži kā par spīti tēvam, savos darbos pievērsās mistiskām, noslēpumainām un netveramām parādībām. Šodien par Makeju un viņa grāmatu atceras tikai FOREX tirgū, kas nodarbojas ar valūtas spekulācijām un neatlaidīgi ar uzmācīgām reklāmām aicina iesaistīties jaunus spēlmaņus, apsolot viņiem drīzu iedzīvošanos bagātībā. Norāde uz grāmatu Visvairāk izplatītie pūla maldi un neprāts ir katrā FOREX vietnē. Šis fenomens vēl būs jāizskaidro psihologiem.