Ziepju burbuļi, dzirkstoši burbulīši šampanieša glāzē – ne par tiem šoreiz būs stāsts. Stāsts būs par to, kā izmantot ekonomikas burbulus savā labā, lai padarītu sevi slavenu.
Divdesmit astoņus gadus vecais laikraksta Morning Chronicle redaktora vietnieka palīgs Čārlzs Makejs
ne reizi vien iedomājās par haltūru – kādas grāmatas uzrakstīšanu no darba brīvajā laikā, lai piepelnītos. Taču viņš nevarēja izdomāt tēmu. Makejs jau kopš jaunības sacerēja un publicēja dzejolīšus, taču ienākumus tie nedeva, bet necilais avīžnieks ilgojās gan pēc slavas, gan turības. Tad kādā lietainā Londonas vakarā viņam radās gaiša doma – pārlasot pavaldonības vēsturi, viņš pēkšņi saprata, ka labi zināmo sižetu par Lo sistēmu var pasniegt pavisam citā gaismā, nekā bija pieņemts līdz šim, pārceļot akcentu no ļaundara skota uz dumjo un lētticīgo pūli, kas viņam noticēja. Makejs jau gara acīm redzēja visus Eiropas pēdējo gadsimtu notikumus, kas parādīti kā masu neprāta vēsture, un grāmatas skaļais nosaukums radās pats no sevis – Visvairāk izplatītie pūļa maldi un neprāts. Tas bija lielisks reklāmas gājiens! Grāmata iznāca 1841. gadā un padarīja autoru slavenu, kaut gan ne uzreiz. Simts gadu pēc savas nāves ne visai veiksmīgaisžurnālists un maznozīmīgais dzejdaris, kas sarakstījis dažus retoriskus dzejolīšus, nostājās līdzās Ādamam Smitam, Tomasam Maltusam un Džonam Meinardam Keinsam un tika uzskatīts par veiksmīgu ekonomistu, bet viņa grāmata – par politekonomijas klasiku.
VISIEVĒROJAMĀKAIS SIŽETS, KURU Makejs cēla gaismā un izglāba no aizmirstības (more…)