Baltijas enerģētikas magnāts

Ienākot aptuveni desmit kvadrātmetrus lielajā un ļoti pieticīgajā ka­binetā, šķiet, ka te strādā kāda pavisam maza uzņēmu­ma vadītājs. Prātā pat iezogas doma – vai tiešām nekas nav sajaukts un šeit ir sastopams Igaunijas ievērojamā­kā naftas un gāzes nozares uzņēmuma īpašnieks? Vie­nīgi lūšādas paklājiņš uz grīdas tieši pie durvīm izceļas uz kopējā fona. Tas arī ļauj jau pēc brīža visam nostāties savās vietās.
«Vai esat mednieks?» es jautāju. «Nē, vienkārši katram kārtīgam uzņēmējam kabinetā jābūt prezi­denta portretam. Un šis ir manējais,» nosaka Heiti. Viņu interesē viss, kas saistīts ar enerģētiku, taču absolūti ne­viens bizness, kurš būtu atkarīgs no valsts vai pašvaldī­bām; par politiķiem viņš izsakās īpaši kritiski.

Heiti Hāls (51) biznesam pievērsās laikā, kad parādī­jās pirmie kooperatīvi; astoņdesmito gadu beigās viņš sāka ražot piekabes automašīnām. «Visi gribēja kaut ko tirgot, vajadzēja transportu, lai pārvadātu preces. Biju dzirdējis, ka Igaunijā pieprasījums varētu būt ap 2000 piekabju gadā, taču kā šodien atceros, ka no Padomju Savienībā saražotajām nelielajai Igaunijai tika piešķir­tas tikai 78 piekabes,» stāsta Hāls. Viņam šķita, ka ar to varētu labi nopelnīt, un tā arī bija – uzņēmums strādā vēl šobaltdien un gadā saražo 15 000 piekabju, ko eks­portē uz Somiju, Baltkrieviju un Krieviju. «Heiti ir īpaši radošs cilvēks, idejas no viņa plūst kā no strūklakas. Viņam nav bail uzņemties riskus, diemžēl dažkārt tie ir pārāk lieli.

Viņš ļoti daudz strādā. Tādi cilvēki virza pa­sauli uz priekšu,» savu draugu uzslavē viens no Igau­nijas bagātākajiem cilvēkiem Oļegs Osinovskis, kurš iepriekšējās desmitgades vidū kļuva par Hāla partneri. Studiju laika draugs Aivars Rīsalu – tagad viņš ir Igaunijas parlamenta deputāts – 1992. gadā piedāvāja Heiti uzsākt kopīgu degvielas mazumtirdzniecības biz­nesu. Pirmo degvielas uzpildes staciju (DUS) viņi nopir­ka 1993. gadā. «Degviela bija deficīts, bet Aivaram bija kontakti Krievijā, kas varēja nodrošināt piegādes. Tas tik bija bizness! Pirkām degvielu par vienu rubli, šeit pārdevām par vienu dolāru,» sajūsminās Heiti Hāls. Rī­salu šajā biznesā piederēja 48%, pārējie 52% – Heiti un viņa dēlam. Bizness auga griezdamies.

Naudu DUS celt­niecībai viņi aizņēmās, un piecu gadu laikā Igaunijā jau bija 44 degvielas uzpildes stacijas ar nosaukumu Alexela. Taču 1998. gadā, kad Krievijas krīzes dēļ Hāla uzņē­mums vairs nevarēja atdot kredītus, banka piespieda viņu pārdot daļu biznesa, lai norēķinātos. «Bankām pie­mīt tāda īpašība – kad ir saulains laiks, tās piedāvā lie­tussargu, bet tad, kad sāk līt lietus, prasa to atdot,» salī­dzina Hāls. Degvielas uzpildes stacijas, kas atradās labākajās vie­tās (kopā 24), nopirka Statoil. Skandināvu degvielas tir­gotāju Statoil un Neste ekspansija Igaunijā bija ievēro­jama – abi bija gatavi maksāt gluži vai kosmisku cenu par zemes gabaliem, kur vēlāk būvēt DUS. «Tajā jaunā kapitālisma laikā es vispār nesapratu, kāpēc par zemes gabalu jāpārmaksā.

Principā skandināvi bija gatavi mak­sāt jebkuru cenu, lai tikai dabūtu noskatīto zemes ga­balu,» atceras Hāls. Tikai vēlāk viņš saprata, ka tādi ieguldījumi atmaksājas ar uzviju. Skaitļi joprojām ir ne­pielūdzami – Alexela tagad pieder 59 DUS visā Igaunijā, un tas ir lielākais tīkls. Konkurentiem Statoil un Neste katram ir pa 52 stacijām, toties labākās vietās. Neste ap­groza gandrīz trīsreiz vairāk, bet Statoil vairāk nekā divas reizes pārspēj uzņēmumu Alexela Oil, kura apgro­zījums ir 133 miljoni eiro. Par Alexela Oil akcionāru 2006. gadā kļuva arī Heiti draugs, viens no Igaunijas bagātākajiem cilvēkiem Oļegs Osinovskis, kurš ieguva 44% akciju.

Ar DUS biznesu Heiti mēģināja iziet arī ārvalstu tirgos, taču tas neizde­vās. Uzplaukuma laikā pirms 2009. gada finanšu krīzes Alexela piederēja arī 22 DUS Lietuvā un septiņas Latvijā, kuras viņi ieguva, nopērkot uzpildes stacijas no Hydro Texaco. «Tas tik un tā bija pārāk mazs bizness, lai būtu efektīvs. Var pat teikt tā – sapratām, ka finansiāli neva­ram atļauties investēt tik daudz, lai DUS tīklu padarī­tu efektīvu,» skaidro Hāls, kurš vēlāk savas DUS Latvijā pārdeva Lukoil, bet Lietuvā – Neste. Bija 2011. gads, un vakariņās par godu darījuma noslēgšanai ar Neste skandināvu firmas pārstāv­ji uzrunāja Heiti Hālu, piedāvā­jot par tikko iegūto naudu atpirkt Igaunijas uzņēmumu Reola Gas, kas nodarbojas ar gāzes tirdznie­cību.

Teikt, ka Heiti par šo piedāvājumu bija priecīgs, nozīmētu nepateikt neko – viņš bija patie­šām laimīgs, ka var nopirkt lielā­ko gāzes tirgotāju, jo viņa plānos ietilpa autogāzes tirdzniecība. Bet viņš joprojām nepārdod DUS tīklu, jo uzskata, ka elektriska­jiem auto nav nākotnes, kamēr tie neiemācīsies paši ģenerēt elek­troenerģiju. Saskaņā ar ES direk­tīvām valstīm ir jāsamazina CO, izmešu daudzums, tāpēc gāze, viņaprāt, ir labākais risinājums. Laikam Hāls nav neko dzirdē­jis par latviešu inženiera Andra Dambja izveidoto OsCar eO au­tomašīnu ar iekšdedzes dzinē­ju, kas ne tikai pati ražo elektrī­bu, bet jau ir piedalījusies rallijā. Tomēr, kaut arī elektroauto Hāls netic, viņš nelaida garām iespēju pievienoties atvērtajam elektro­enerģijas tirgum, izveidojot pats savu kompāniju Elektrimuūgi.

2012. gadā viņš nolēma izmēģi­nāt spēkus vēl vienā nišā – atkri­tumu apsaimniekošanas biznesā. Kad Veolia aizgāja no garlaicī­gā Baltijas valstu tirgus, Latvijas kompāniju tā pārdeva Guntaram Kokorevičam, bet Lietuvas un Igaunijas uz­ņēmumus nopirka Heiti Hāls… un pēc nepilna pusga­da pārdeva. Viņš atkal pārliecinājās, ka darījumi ar paš­valdību nav nekas labs un nekāds bizness nesanāk, ja tu pats neesi lēmumu pieņēmējs. Proti, Veolia pārde­va visu komplektā: Lietuvā – atkritumu apsaimniekotā­ju, Igaunijā – atkritumu bāzi-poligonu un atsevišķu uz­ņēmumu, kuram piederēja daļa atkritumu savākšanas transporta. Galvenais, kas interesēja Hālu, bija Igauni­jas atkritumu bāze, jo no atkritumiem var ražot enerģiju, un tas ir viņa pamatbizness.

Tomēr nekas negāja kā ie­cerēts – izrādījās, ka Tallinas pašvaldībai, kurai piederē­ja daļa atkritumu bāzes, ir veto tiesības izvēlēties pircēju, un Heiti Hāls tai nebija pa prātam. Viņš netika pie svarī­gākā aktīva, tāpēc nolēma pārdot arī pārējo. «Tu nevari pats pieņemt lēmumus un esi atkarīgs no valsts vai paš­valdības. Pašvaldība izsludina konkursu. Ja uzvari, čet­rus gadus saņem ne īpaši lielus ienākumus, ja zaudē, tad neko. Turklāt uzvarēt konkursā var ar zemāko cenu, un tas nozīmē, ka nopelnīt nevarēs,» Hāls skaidro, kāpēc atkritumu bizness viņu nesaista. Arī mazumtirdzniecības DUS bizness ir līdzīgs, tomēr to Heiti nepārdod vairāku iemeslu dēļ: tas joprojām nodrošina 15% no visa grupas apgrozījuma, gaida autogāzes ēras uzplaukumu un kalpo arī kā projekts.

Diendienā redzot uzrakstu Alexela, par viņu neaizmirst ne klienti, ne partneri. Tomēr, vēl Krievijas krīzes laikā pārdodot pusi savu DUS konkurentiem, Hāls nopelnīja naudu, ar kuru 1998. gadā varēja uzsākt naftas produktu pārkraušanas biznesu Paldiski ostā. 2002. gadā par Hāla partneri šajā biznesā kļuva viņa klients Igors Bidilo, bet 2004. gadā pievieno­jās arī viens no pasaules lielākajiem naftas produktu tir­gotājiem Trafigura, kļūstot par līdzīpašnieku kompānijai Alexela Logistics. Pasaulē Trafigura grupas apgrozījums ir 126 miljardi dolāru (2014. gadā). Termināļa būvniecī­bai bija nepieciešami četri gadi, pēc tam piecu gadu laikā terminālis piecas reizes tika paplašināts.

Bet izrādījās, ka ar to ir par maz, un 2007. gadā vēl vienu termināli Alexela uzbūvēja Silamē ostā, kā arī iegādājās Vest Tank termināli Norvēģijā, kas tagad ir pārdēvēts par Alexela Slovag. Ne­varētu gan teikt, ka Alexela ienākšana Norvēģijā būtu iz­devusies izcila. Saskaņā ar Norvēģijas valstij piederošās lielākās medi­ju aģentūras NRK informāciju terminālis, kuru iegādājās Alexela, bija pazīstams ar to, ka tirgoja īpaši zemas kvali­tātes degvielu. Uzraugošās iestādes visai pavirši kontro­lēja Vest Tank, kas tikko bija noslēdzis līgumu ar Trafigu­ra. Uzņēmums tirgoja degvielu ar augstu sēra saturu no Meksikas, un tā mērķis bija degvielu attīrīt, lai to varētu izmantot autotransportam.

Vest Tank iesūknēja degvie­lu savās tvertnēs un pievienoja lielu daudzumu kodīgās sodas un ūdens, lai izskalotu sēru, pirms degviela atkal nonāca kuģos. Līdz ar to pie Vest Tank termināļa tika konstatēts liels daudzums sēra un kodīgās sodas – bija paaugstināts piesārņojuma līmenis. Izrādījās, ka, nespē­jot sasniegt savu mērķi, Trafigura un Vest Tank eksperi­mentēja ar dažādām variācijām, jaucot kvalitatīvu deg­vielu ar nekvalitatīvu u. c. Turklāt atklājās, ka Norvēģijas piesārņojuma kontroles dienesti nekad nav devuši atļau­ju šādām darbībām. Kuģi ar neattīrīto degvielu galu galā nonāca Paldiski ostā, taču realizēt to Eiropas Savienības valstīs neizdevās, jo Eiropā ir aizliegts tirgot degvielu ar augstu sēra saturu.

Tāpēc kuģi tika novirzīti uz Rietum­āfrikas valstīm. Salīdzinājumam – Eiropā maksimālais atļautais sēra līmenis degvielā ir 50 ppm (miljondaļas), kamēr Rietumāfrikā atļautā norma ir 5000 ppm. Trafigura eksperimentu dēļ Vest Tank vairāk nekā gadu skaidrojās ar Norvēģijas kontrolējošajām institūci­jām, un galu galā Alexela Logistics, kuras viens no īpaš­niekiem bija Trafigura, atpirka termināli no iepriekšē­jiem īpašniekiem. Taču ar to stāsts nebeidzās. Dienu pēc tam, kad šis darījums stājās spēkā, terminālī notika eks­plozija. Piesārņojums, kas jau iepriekš bija konstatēts ter­minālī un ūdenī, tagad izplatījās arī uz tuvējiem dzīvoja­majiem rajoniem. Iedzīvotāji masveidā saslima ar kaitēm, kuras izraisīja ķīmiskais piesārņojums.

Alexela vērsās tiesā pret termināļa bijušajiem īpašniekiem, un Norvēģi­jas tiesa nostājās jaunā īpašnieka pusē. Heiti Hāls pierā­dīja, ka nav zinājis, kas atrodas termināļa tvertnēs, proti, ka tajās ir palikušas vielas, kuras sprādziena veidā reaģē ar Alexela pārkrautajiem produktiem. Tiesa nolēma, ka bijušajiem īpašniekiem ir jāmaksā 160 miljoni Norvēģijas kronu (18,2 miljoni eiro), lai segtu tvertņu attīrīšanas, ter­mināļa atjaunošanas un sprādziena seku likvidēšanas iz­maksas. Tagad Alexela Igaunijā pārkrauj sešus miljonus tonnu naftas produktu gadā, kas ir trešā daļa no visa šajā valstī pārkrautā šķidro kravu apjoma.

Taču pie naftas produktu pārkraušanas Heiti Hāls ne­apstājās – viņš uz lietām raudzījās plašāk, proti, iesaistī­jās, kad Latvija, Lietuva un Igaunija sāka runāt par to, ka Baltijas valstīm vajadzētu uzbūvēt sašķidrinātās gāzes termināli, lai mazinātu atkarību no Krievijas. Līdz šim gan nekāda vienošanās nav panākta, bet Lietuva jau ir uz­būvējusi termināli Klaipēdā, un šogad tas ir sācis strā­dāt. Igaunijā šādu termināli vēl 2009. gadā vēlējās būvēt Heiti Hāls un pat nodibināja mērķuzņēmumu Balti Gaas. Projekts uz priekšu virzījās ļoti lēni, jo Hāls vienkārši nogaidīja, ko politiskā līmenī nolems valstu vadītāji. «Ja visas trīs Baltijas valstis būtu vienojušās, man intere­se par termināli pazustu, jo konkurēt ar publiskā sekto­ra projektu, kuram tiktu piesaistīts ES finansējums, man kā privātam uzņēmējam nav izdevīgi,» saka Heiti. Taču vienošanās netika panākta, un Heiti ir apņēmies pats uz­būvēt termināli. Tiesa, viņam tas ļauts tikai ar zināmiem nosacījumiem…

Vēl pagājušā gada vidū Alexela Group, kurā ietilpst 13 uzņēmumu, kas strādā metālapstrādes, naftas produk­tu, enerģētikas, kā arī nekustamo īpašumu jomā, pie­derēja vairākiem akcionāriem. Heiti Hāla partnerim Igoram Bidilo kopā ar brāli Jevgeņiju piederēja 43,8 procenti. Bidilo ir dzimis Kazahstānā, bet būtībā ir krie­vu uzņēmējs. Viņam pieder 48% naftas tirdzniecības kompānijas Atek Krievijā, kuras apgrozījums ir aptu­veni miljards eiro gadā. Nelielu daļu īpašnieki bija arī Krievijas pilsoņi Aleksandrs Grigorjevs, Dmitrijs Kiseļevs, Genādijs Gritsuns, Vladimirs Aņisimovs un igau­nis Iļja Trahtmans – kopā viņu daļas veidoja 50 pro­centu. Otra puse Alexela grupas piederēja Heiti Hālam (36,9%), viņa dēlam Marti Hālam (5,9%), uzņēmuma rī­kotājdirektoram Ārto Eiprem (5,9%), kā arī mazās daļās (zem procenta) menedžmentam – Ju- hanam Parmam un Ainām Kūsikam.

Vi­ņiem pieder vēl viena kompānija Kada- ka Varahalduse, kas arī izpirka akcijas no Igora Bidilo. Lai gan darījuma summa netiek atklāta, pēc Sorainen datiem, tā ir ap 35 miljoniem eiro. Līdz ar to Heiti Hāls kļuva par Alexela Group – viena no Igaunijas ievērojamākajiem uzņēmumiem – lielāko īpašnieku. Uzņēmums gadā apgroza gandrīz 300 miljonus eiro, un pusi no apgrozījuma joprojām veido degvielas vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība. Darījums gan nenācās viegli. Pirmkārt, vēl tikai pirms gada Heiti Hāla plānos ne­ietilpa iztērēt 35 miljonus eiro.

Otrkārt, pieņemt lēmumu izpirkt daļas no sava krievu partne­ra palīdzēja Igaunijas drošības struktūras. Drošības po­licija uzaicināja Hālu uz tasi kafijas un paskaidroja, ka ar šādu īpašnieku sastāvu Alexela var necerēt uz atļau­ju būvēt savu sapņu projektu – sašķidrinātās gāzes ter­mināli, jo nav īsti labi, ja situācijā, kad projekta mērķis ir samazināt gāzes atkarību no Krievijas, stratēģiski svarī­gais objekts pieder krievu uzņēmējam. Turklāt brāļiem Bidilo esot netieša saikne ar Krievijas milzi Gazprom – tie izmantojot vienas un tās pašas Kiprā reģistrētas kompānijas pakalpojumus. Par radušos situāciju uzņē­mumā klusēja, taču, pēc Heiti vārdiem, «informācija vārījās zemapziņā, un mēs abi sapratām, ka tas būs jāmaina».

Pagāja pusgads, kamēr Heiti nāca klajā ar pie­dāvājumu partnerim, taču pats darījums notika ātri – tas aizņēma mazāk par divām nedēļām, un arī tikai tāpēc, ka bija jāsaņem Konkurences padomes atļauja. Treškārt, šo darījumu un arī darbu uzņēmumā pirms tam rakstu­roja abu akcionāru vadības stila nesaderība. Heiti izvē­las rietumniecisku vai skandināvu menedžmenta mo­deli un uzskata, ka partneriem un arī darbiniekiem ir jāuzticas, ja reiz viņi ir pieņemti darbā, un katram jāpil­da savi uzdevumi. Savukārt Bidilo kā jau krievu uzņē­mējam bija citādi uzskati. «Viņam šķiet, ka pilnīgi visi grib mūs apmānīt un uzticēties nedrīkst nevienam. Re­dzot, kas notiek Krievijā, es ticu, ka varbūt tur tā arī ir, taču Igaunijā tādi uzskati traucē,» spriež Hāls.

Šķiet, ka galvenā Heiti Hāla iezīme biznesā ir nebūt sīkumainam un skatīties uz lietām plašā mērogā, var pat teikt – globāli. Viņš visu kārtīgi izvērtē un savā pulciņā pieņem tikai tādus partnerus, kas viņa biznesam var dot reālu pienesumu ne tikai naudas, bet arī kontaktu un atpazīstamības ziņā. Skaidrs, ka tieši Trafigura viņam pa­līdzēja tikt pie termināļa Norvēģijā, lai gan patlaban šai kompānijai nepieder daļas Alexela grupā. Un tieši brāļi Bidilo viņam palīdzēja tikt pie klientiem kaimiņvalstī un, iespējams, arī pie termināļa Murmanskā.

Visi Hāla darījumi, kas veikti saistībā ar DUS pirkšanu un pārdo­šanu vēl kopš deviņdesmitajiem ga­diem, ir saistīti ar Neste, Statoil un Lukoil, nevis, piemēram, ar vietējo Olerex. Arī atkritumu biznesu viņš iegādājās no kompānijas, no kuras var daudz ko pamācīties, – franču Veolia. Ko Heiti Hāls darīs tālāk? Uzreiz pēc partnera akciju izpirkša­nas viņa sapņu projekts ir sācis virzīties uz priekšu – Hāls jau saņēmis visas ne­pieciešamās atļaujas, tostarp būvatļau­ju termināļa būvniecībai. Viņš sola sākt būvniecību šā gada beigās vai nākam­gad, un jau 2018. gadā arī Igaunijai būs savs terminālis. Tikai Latvija vēl kaut ko gaida… Varbūt igauņi uzbūvēs ter­mināli arī latviešiem?