KRIEVIJAS VALDĪBA SAPROT, ka tai kaut kas ir jādara, lai palīdzētu attīstīt Krimas ekonomiku, un ka uzturēt reģionu, kurš nemitīgi izsūc miljardiem dolāru no valsts budžeta, nav politiski vai ekonomiski reāla stratēģija. Dažas no izskanējušajām idejām, sevišķi par speciālajām ekonomiskajām zonām, kurās varētu iztikt bez daudzām birokrātiskajām procedūrām, izklausās cerīgi. Tilts pār Kerčas šaurumu nebūs mana Krievijas infrastruktūras vajadzību saraksta augšgalā, bet Krimas savienošana ar Dienvidkrievijas diezgan dinamisko ekonomiku arī ir ļoti saprātīga un ilgtermiņā varētu dot kādu reālu labumu.
Galvenā stratēģija, ko izvēlējusies valdība, varētu būt ļoti laba, ja nesolītu vienu – azartspēles. Stagnējošu vai nīkuļojošu reģionu ekonomikas attīstības stimulēšana, intensīvi izmantojot azartspēles, ir sen pārbaudīta amerikāņu taktika. Doma ir šāda – piesaistot iebraucējus un radot tādus apstākļus, lai viņi krietni tērētos, vietējais privātais sektors piedzīvos attīstību. Kazino radīs darba vietas, to darbinieki tērēs savu algu pilsētā, tā radot apburtu izaugsmes un naudas ieguldījumu loku. Teorijā tas izklausās lieliski, taču praksē tā nekad nenotiek. Kāpēc?
Daļēji to var izskaidrot tā, ka azartspēles ir viens no visregresīvākajiem iespējamajiem ekonomiskās darbības veidiem. Tas pastāvīgi ņem no nabadzīgajiem un dod bagātajiem. Visi saprot, ka azartspēles ir krāpšana un kazino vienmēr uzvar. Cilvēki, kas bieži apmeklē spēļu zāles, nav tāda veida tūristi, kādus pilsēta patiesi vēlētos piesaistīt piesaistīt (turīgi un veiksmīgi), bet gan nabadzīgie, izmisušie un vecie. Tā vietā, lai radītu izaugsmes un ieguldījumu loku, azartspēles parasti rada lejupejošas nabadzības, bezdarba un parādu spirāles.
Pat ja azartspēles būtu dzīvotspējīga ekonomiskās attīstības stratēģija – un ir daudzi iemesli uzskatīt, ka tā nav, – Krimā tām jāsastopas ar daudzām savdabīgām problēmām. Pat pēc krievu standartiem Krima nav īpaši unikāla. Pretstatā Lasvegasai pagājušā gadsimta 50. un 60. gados, kas uzplauka tāpēc, ka visi tās konkurenti bija nelegāli, Krima būtu piektā zona Krievijas Federācijā, kurā azartspēles atļautas ar likumu. Krima pat nebūtu vienīgā azartspēļu zona Dienvidkrievijā – Krasnodaras apgabalam, vienam no šīs valsts ekonomiski un demogrāfiski visattīstītākajiem reģioniem, jau tāda ir. Atšķirībā no iespējamās Krimas zonas nākotnē Krasnodaras zona jau ir pilnībā izveidota un apkalpo ienesīgus klientus. Krima varētu spēlēt sunīšus savā piemājas pagalmā. Jāatgādina, ka darbošanās Krimā saistīta ar daudzām specifiskām problēmām. Krimas transporta infrastruktūra ir atpalikusi un neattīstīta. Spēlmaņu nogādāšana no Simferopoles (kur joprojām atrodas šā reģiona vienīgā nopietnā lidosta) uz jebkuru vietu, kur izveidota azartspēļu zona, būtu laikietilpīga un sarežģīta.
Nav būtiski arī tas, ka visas pārējās azartspēļu zonas Krievijā ir bijušas ļoti atkarīgas no privātajām investīcijām – privātie investori bijuši atbildīgi ne tikai par kazino darbu un tā vadīšanu, bet arī par to uzcelšanu (valdības loma – palīdzēt attīstīt apkalpojošo infrastruktūru). Ņemot vērā īpašo risku, kas saistīts ar investēšanu Krimā, un milzīgo kapitāla aizplūšanu 2014. gada sākumā, privātu investoru atrašana būs pat vēl grūtāka nekā parasti.
Ja jūs vēl neesat pārliecināti par to, ka azartspēles Krimu novedīs strupceļā, ir vērts apsvērt naudas daudzumu, ko pēc Krievijas valdības sākotnējām (un tāpēc ļoti optimistiskām) prognozēm tās varētu dot: miljardu rubļu gadā. Miljards skan ļoti labi, un gandrīz izklausās, ka visa šī lieta būtu tā vērta. Taču, konvertējot dolāros, tas jau izklausās daudz mazāk iespaidīgi – trīsdesmit miljoni. Trīsdesmit miljoni dolāru gadā reģionā, kurā dzīvo 2,5 miljoni cilvēku! Nav jābūt ekonomikas doktoram, lai saprastu, ka azartspēles vienkārši nevar būt šā reģiona ekonomiskais pamats. Tās var būt tikai ļoti nenozīmīga šīs vides daļa.
Ņemot vērā Krimas neseno ieslīgšanu nabadzībā, tās briesmīgo infrastruktūru, dabas resursu trūkumu un ārkārtīgi nedrošo ģeopolitisko situāciju, ir ļoti maz ticams, ka tā būs spējīga sevi ekonomiski uzturēt. Daudz ticamāk, ka Krima kļūs par arvien lielāku slogu Krievijas federālajam budžetam, un tad neseno eiforiju ātri vien nomainīs savstarpēji apvainojumi. Tomēr Kremļa aklā aizraušanās ar azartspēlēm liecina, ka tas ir nolēmis mēģināt un meklēt taktiskus risinājumus stra-tēģiskām problēmām. Tas ir iemesls patiesām bažām.