Šķiet, pagājusi jau vesela mūžība, lai gan patiesībā tikai divi gadi, kopš prezidents Viktors Janukovičs noraidīja asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, izsaucot protestus un demonstrācijas, kas nākamo mēnešu laikā pakāpeniski izvērtās īstā revolūcijā. Varbūt izklausīšos naivs, bet esmu vairāk nekā pārsteigts, ka šajā YouTube un web kameru laikmetā notikumam, kas tika izklāstīts līdz sīkākajām detaļām, bija tik atšķirīgas interpretācijas. Krievi (nepareizi!) apgalvo, ka visa šī lieta bija «nacistu gājiens», ka Maidana demonstrāciju lielāko vairumu organizēja ekstrēmi labējie spēki un tikai to vardarbība ļāva gāzt Janukoviču no troņa.
Ukraiņu nacionālisti (un viņu agresīvie Rietumu atbalstītāji) iebrauca otrā grāvī, nosaucot to par «pašcieņas revolūciju» un uzstājot, ka pie jebkurām vardarbības izpausmēm vainojamas varasiestādes. Realitāte, protams, ir daudz sarežģītāka. Jā, parasto vidusšķiras pilsoņu viedokļa veidošanā gan ukraiņu, gan krievu spīkeriem bija milzīga loma. Bet labais spārns nesnauda un, kā pierāda detalizēta dažādu avotu, piemēram, The New York Times, veikta izpēte, tieši šī spārna vardarbīgajām aktivitātēm bija liela nozīme Janukoviča galīgajā gāšanā.
Arī daži no Maidana pilnvarotajiem politiķiem izrādījās patiesi progresīvi un demokrātiski, bet citus (piemēram, pašreizējo prezidentu un premjerministru) vēl aizvien lielā mērā ietekmē iepriekšējā pieredze, kas vislabāk būtu raksturojama kā autokrātisks režīms. Kāpēc pārveidot šo neseno vēsturi? Jo ir ļoti būtiski skaidri novērtēt Ukrainas realitāti bez aģitācijām un propagandas, par ko regulāri gādā abas puses. Neraugoties uz nebeidzamajiem runu plūdiem par reformu, ļoti maz ir mainījies veidā, kā Ukraina reāli funkcionē. Piemēram, tik ļoti nīstie oligarhi, kuru biedējošā ekonomiskā un politiskā ietekme ir galvenais iemesls, kāpēc valsts patlaban ir nabadzīgāka nekā 1991. gadā, tagad ir pat vēl spēcīgāki nekā pirms Maidana.
Dažām būtiskām pārmaiņām ekonomikā, piemēram, gāzes tarifu pieaugumam, bija ārkārtīgi negatīva ietekme uz iedzīvotāju dzīves standartiem. Ko tas nozīmē praksē? Pateicoties brutālajai un absolūti neattaisnotajai intervencei Donbasā, Krievijai ir izdevies pavērst Ukrainas sabiedrības viedokli pret sevi. Ukraina nekādā gadījumā – ja nu vienīgi nenotiks tieša Kijevas okupācija (operācija, kuru īstenot Krievijas militārajiem spēkiem nav pa spēkam) nepiekritīs iestāties Muitas savienībā. Patiešām šķiet gluži neticami, ka Ukrainas un Krievijas attiecības jebkad atgriezīsies status-quo stāvoklī. Diplomātiski un politiski Ukrainas trajektorija šķiet pietiekami skaidra – virzība uz Eiropas Savienību un NATO.
Nesenā aptaujā, ko veica Starptautiskais republikāņu institūts, tika uzdots ļoti vienkāršs jautājums: «Šobrīd Ukrainā ir vairāk nekā 4000 valsts uzņēmumu. Kuram no turpmākajiem apgalvojumiem jūs piekrītat?» Un sekoja iespējamo iznākumu uzskaitījums, piemēram, «tos visus vajadzētu privatizēt» vai «lielāko daļu no tiem vajadzētu privatizēt, valsts rokās jāatstāj tikai daži stratēģiskie uzņēmumi». Tikai viens procents respondentu vēlējās, lai visi valsts uzņēmumi tiktu privatizēti, kamēr 49 procenti gribēja, lai «tie visi tiek saglabāti kā valstij piederoši». Puse Ukrainas sabiedrības vispār nevēlas nekādu privatizāciju!
Bez sabiedrības entuziasma trūkuma privatizācijas lietās vēl viena liela problēma ir oligarhi. Viņiem ir acīm redzama interese kavēt ekonomisko liberalizāciju (viņu neveiklajām un nebūt ne tik lieliski vadītajām biznesa impērijām ātri vien nāktos kapitulēt konkurentu priekšā), un oligarhi joprojām ir tikpat ietekmīgi kā agrāk. Kā Ukrainas varas iestādēm izdosies pārvarēt šos šķēršļus – tā man ir absolūta mistērija. Viena lieta būtu, ja ekonomiskajai liberalizācijai būtu ievērojams sabiedrības atbalsts, bet tāda vienkārši nav.
Bez sabiedrības atbalsta un ar valsts ietekmīgākā politiskā spēka (oligarhu) opozīciju visticamākais variants, šķiet, būs šāds – amatpersonas turpinās darīt to pašu, ar ko nodarbojušās pēdējā gada laikā, proti, skaļi runāt par reformu, kamēr aizkulisēs klusi strādās pie tā, lai nodrošinātu nemainīgus spēles noteikumus. Jebkurā gadījumā Ukraina aizvien vairāk kļūs par Eiropas politisko daļu, vienlaikus paliekot attālināta ekonomiski. Nezinu, vai tas atbildīs Ukrainas pilsoņu gaidām, jo viņu protestus daļēji virzīja valsts haotiskā ekonomika, tomēr tas šķiet visticamākais iznākums.