Brics Banka cenšas labot aizvien pieaugošo neatbilstību starp attīstības pasaules ekonomisko varenību un tās ietekmi tādās starptautiskās finanšu institūcijās kā Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds (SVF). 2013. gadā pirmo reizi kopš industriālās revolūcijas sākuma attīstības tirgi veidoja vairāk nekā pusi no pasaules kopējā IKP. Tas iezīmē pārsteidzošu atšķirību no vēl tik nesenās pagātnes, kad attīstītā pasaule bija ievērojami bagātāka nekā attīstības pasaule un arī tās izaugsme bija daudz straujāka. Tagad vairs nav kāda viena centra, kas eksportē saražotās preces, un perifērijas, kas šim centram sūta izejvielas, bet gan daudz komplicētāka multipolāra sistēma, kurā dažādas pasaules valstis veido pašas savus centrus un perifērijas.
Institucionālā līmenī šīs straujās ekonomiskās un sociālās pārmaiņas vēl neparādās. Pasaules Banka un SVF ar dažām nelielām niansēm būtībā ir tieši tādas pašas organizācijas, kādas bijāto izveides laikā pēc Otrā pasaules kara. Jā, tas šķiet mazliet dīvaini, bet pamata organizācija, kas pašlaik ir SVF, tika izveidota, kad PSRS vēl valdīja Staļins un liela daļa cilvēces dzīvoja komunismā. Vēlēšanu tiesības šajās abās institūcijās aizvien lielā mērā pieder ASV un tās Rietumu sabiedrotajām. Laikraksts The Washington Post nesen rakstīja: «Lai gan BRICS veido vairāk nekā piektdaļu no pasaules ekonomikas, SVF šīm valstīm kopā ir tikai 11% balsu.»
Attīstības pasaules aizvien skaļākās sūdzības par nepieciešamību mainīties Rietumos nav radušas dzirdīgas ausis. Skaidrojot šo faktu, Wall Street Journal norāda, ka līdz šim vēl neviena no attīstības valstīm nav vadījusi kādu no lielajām finanšu institūcijām. «Pasaules Bankas vadība tradicionāli tiek rezervēta amerikāņiem, SVF vadība – eiropiešiem.» Acīmredzamu iemeslu dēļ attīstības valstis neapmierina šis status quo, kas sistemātiski atņem tām tiesības. Tās (pamatoti!) uzskata, ka to kopējais ekonomiskais un demogrāfiskais ieguldījums dod tiesības uz daudz lielāku lomu lēmumu pieņemšanā.
Tehniski jaunās bankas pareizais nosaukums ir Jaunā attīstības banka (JAB), bet plašākā sabiedrībā to pazīst kā BRICS banku – jaunu organizāciju, kas radīta, lai piešķirtu katrai no piecām dibinātājām būtisku teikšanu lēmumu pieņemšanā. BRICS bankas prezidents ir indietis, valdes priekšsēdētājs – krievs, direktoru padomes priekšsēdētāja – brazīliete, bet bankas galvenā mītne atradīsies Sanhajā. Bankai ir 50 miljardu dolāru kapitāls; katra no dibinātājām iegulda desmit miljardus. Sākotnēji bija iecerēts, ka banka finansēs tikai tās dibinātājvalstu projektus, tomēr tās veidotāji skaļi pauduši apņemšanos nodrošināt aizdevumus arī citām attīstības valstīm ar daudz izdevīgākiem noteikumiem, nekā to piedāvā SVF vai Pasaules Banka. Vai JAB izdosies sasniegt ambiciozos mērķus, ko izvirzījuši tās dibinātāji? Protams, šādu iespēju izslēgt nevajadzētu, tomēr esmu ļoti skeptisks.
Kāpēc? Lai gan BRICS kā attīstības valstīm ir diezgan daudz vienojošā ekonomiskā ziņā, to politiskās sistēmas būtiski atšķiras. Ķīnā ir vienas partijas diktatūra, kam tomēr kaut kādā veidā izdevies ieviest ko tādu, kas autoritārām sistēmām parasti neizdodas, – vadoņu regulāru rotāciju. Krievijas sistēma ir mazāk demokrātiska, bet daudz personalizētāka nekā Ķīnai. Savukārt Brazīlija, Indija un Dienvidāfrika ir haotiskas, korumpētas, vēlētas demokrātijas, kur dažas no ietekmīgākajām politiskajām partijām ir balstītas uz šķiru, etnisko vai reliģisko šķelšanos. Pretēji valstīm, kuras dibināja Bretonvudas institūcijas un kas visas bija industriālās demokrātijas, BRICS raksturo ļoti atšķirīgi lēmumu pieņemšanas mehānismi, intereses, īstermiņa un ilgtermiņa mērķi.
Tomēr, lai gan BRICS bankas īstermiņa ietekme būs pieticīga, jo to ievērojami ierobežos tās dalībvalstu visai ievērojamās politiskās atšķirības, ilgtermiņa tas ir piemērs neizbēgamai ekonomiskās un politiskās varas pārbīdei no attīstītās uz attīstības pasauli. Vai nu SVF pakāpeniski pārkārtosies, lai nodrošinātu taisnīgu lēmumu pieņemšanu, vai arī to pārspēs citas organizācijas, kuru mērķis ir veidot konkurenci šai institūcijai. Pat ja BRICS banka cietīs neveiksmi, tas nebūt nebūs pēdējais mēģinājums apiet vecās un aizvien netaisnīgākās finanšu institūcijas. SVF sastopas ar tādu pašu izvēli, ar kādu afrikandu valdība saskārās astoņdesmito gadu beigās, proti – mainies vai mirsti.